Esmu Maskavā.
Krievija ir piedurīga, ko tur daudz teikt, īpaši jau tādam Eiropas provinciālim, kāds esmu es.
Izbraucām 17:25, uz robežas bijām 19:30. Muitnieki pēc skata tādi krieeeviski. Gan sejas krieviskas, gan forma kaut kāda hārdkorīga, gan uzraksts uz uzplečiem PV, kas droši vien nozīmē "Pograničnije vojska" (Robežsardzes karaspēks). Eiropā viss ir daudz glamūrīgāk.
Visus mūs – autobusa ceļotājus – rūpīgi nopētīja un salīdzināja ar pasi, bet bagāžu izdzina caur rentgenu vai kā nu viņu tur sauc. Migrācijas karti (dokuments iebraukšanai KF) es pildīju steigā un ar izrakstītu pildspalvu, tāpēc burtus vilku pa simt lāgiem, bet daļu aiļu vispār izlaidu. Par spīti tam, jaunā muitniece ar gaiši brūnajiem matiem man neko nepateica, tikai uzmanīgi paskatījās 3 reizes (es skaitīju, jā)
Nākamā pietura bija tālbraucēju motelim ar latīnisku nosaukumu Vitka (parasti visi nosaukumi te ir krievu valodā, tā ka tā ir tāda zīmēšanās). Un uzreiz sākās brīnumi un dīvainības. Es mēģināju atrast tualeti iekšā, bet tā vietā uzreiz aiz ieejas pa labi aiz ķieģeļu sieniņas atrodas izlietne. Ar uzrakstu УМЫВАЛЬНИК (izlietne). Bet pa kreisi – apsardzes telpa. Ar uzrakstu ОХРАНА (apsardze).
Apsardzi veidoja 4! uz pliko skūti jauni džeki kamuflāžā un zvērīgos zābakos. Mums apsargi ir akurātās uniformās un vispār acīs nerādās, bet te tīrā armija kaut kāda.
Tādējādi uzreiz var izdarīt spekulatīvu un mitoloģisku secinājumu, ka šodienas Krievijā liek uzsvaru uz tīrību un kārtību (asiņainais Putina režīms, hehe).
Taču spekulāciju apgāž "austrumu tipa" tualete. Tiem, kas nav lietas kursā – tas ir klasisks caurums grīdā. Es šādas tualetes neesmu redzējis jau kādus 5 gadus. Mums visur spīd un laistās jauna santehnika, turklāt par brīvu. Jāsaka, ka man labāk patīk poļu variants – labāk lai par naudu, bet normāls "pods", nekā eleganta bumbierveida caurums grīdā.
Vēl viens uzjautrinošs fakts – nakts vidū autobusā, kas palēcās uz bedrēm, es nejauši atvēru acis un uz ceļa rādītāja izlasīju "р. Западная Двина" (Zapadnaja Dvina upe). Tiem, kas nav lietas kursā – tā krievi nokristījuši mūsu galveno Latvijas upi Daugavu, kuras garums ir 1020 km. Tā sākas KF teritorijā, plūst cauri Baltkrievijai, bet beidzas Rīgā. Tās platums Daugavpilī ir vairāk nekā 500 m, bet ietekā – visi 800. Bet lūk tajā vietā, kur es redzēju rādītāju, tā knapi sasniedza desmit metrus.
Ap pulksten 5 pēc mūsu laika (6 pēc Maskavas) mēs iebraucām Maskavā. Psihodēliskais pirmais iespaids – milzīga būvvieta, kur vienlaikus slejas milzīgs daudzums viena un tā paša projekta daudzstāvu dzīvojamo māju. Zeme apkārt uzrakņāta, cilvēku nav, vien miglā stāv augstceltņu kastes un čupa ar milzīgiem celtniecības celtņiem. Rīgā tāda augstuma celtņu ir tikai kādi 3, bet te vienā būvlaukumā uzreiz gabali 10. Plus augstums, izmērs un daudzstāveņu daudzums – Daugavpilī tādu vispār nav, Rīgā uzbūvē labi ja desmit gadā, bet te uzreiz 30, varbūt pat vairāk.
Nākamais iespaids – klaiņojoši suņi, kas baros skrien garām autobusam. Viss tieši kā rakstīts – biju kaut kad lasījis, ka ir ar viņiem problēma, un ieraudzīju, ka patiešām ir. Es rīta agrumā tādu baru satikt negribētu, tas nu ir skaidrs. Vēlāk savu klejojumu laikā suņus redzēju ne reizi vien, lai gan ne tādā daudzumā. Pēc skata diezgan draudzīgi, bet pārbaudīt nesāku.
Vēl viena apstiprinājusies informācija – milzīgs daudzums imigrantu no eks-PSRS. Es domāju nelaimes putnus moldovus, kā arī tadžikus, kirgīzus un citus iebraucējus no
Kaukāza. Sētnieki tiešām visi ir "ne-tādas-kādu-Maskavā-vajag" tautības (tas pēc Yandex izteiciena). Vēl Yandex uzskata, ka profesors Voroņežā saņem tikpat, cik sētnieks Maskavā. Īsāk sakot, "es ietu par sētnieku, lai tik mani pamāca".
Tālāk spilgti izteiktu banalitāšu sarakstā, kuras izsaka provinciāļi Maskavā, seko reklāma. Precīzāk sakot – "CIK GAN TE DAUDZ REKLĀMAS!" Es domāju vides reklāmu, protams. Tā ir visur. Bez pārspīlējuma – katrus 50 metrus uz MKAD (Maskavas apvedceļa) visā ceļa platumā karājas 4-8 reklāmas stendi. Metro brauc pa eskalatoru – tās ir pie griestiem ik pa pieciem metriem. Pat pieturā virs autobusa saraksta "vieta jūsu reklāmai". Nekā svēta, saproties.
Vērts pieminēt arī mežonīgo apbraucamo ceļu daudzumu saistībā ar ceļu remontiem, kā arī to, ka jau 7 rītā metro ir diezgan daudz tautas. Bet tomēr nav piebāzts, tāpēc braukt ir ērti. Vēl patika, ka metro visur ir rādītāji, un apmaldīties nav iespējams, ja tu vismaz drusciņ stādies priekšā, kur tev vajag.
Toties, kad es izgāju no metro, nepareizi izvēlējos virzienu, un rezultātā uzmetu kādu 4 kilometru līkumu. Tiem, kas nejauši zina – es izlīdu dienasgaismā stacijā "Šosse Entuziastov", gāju pa Elektrodnaja ielu, tiku līdz Zeļonij prospektam, pagāju pa to drusciņ, atgriezos atpakaļ un pa Pļehanova ielu atgriezos atpakaļ pie metro. Bet man vajadzēja tikai paiet pa Šosse Entuziastov 3 pieturas uz priekšu, līdz kinoteātrim "Slava".
Klejoju es nevis tāpēc, ka man būtu ģeogrāfiskais trulums, bet tāpēc, ka aizbraucu steigā un nepaņēmu precīzu adresi tai vietai, kur man vajadzēja būt, bet karti nopirkt nevarēju – sākumā bija pārāk agrs, un arī vēlāk kartes kioskā vienkārši neatradās.
Vajadzētu vēl pieminēt hārdkorīgos Maskavas pārdevējus, kas paliek uz pauzes no vārdiem "labdien", "lūdzu" un "paldies", bet nav laika.